Dobeles novada Centrālās bibliotēkas galerija
<- AtpakaļTikšanās ar grāmatas Hipiji Latvijā autori Līvu Zolneroviču 24. septembrī Dobeles novada Centrālajā bibliotēkā viesojās vēsturniece Līva Zolneroviča, grāmatas Hipiji Latvijā. 20. gs. 60.90. gadi autore. Tikšanās laikā saruna aizveda pie Latvijas hipiju kustības vēstures, tās cilvēkiem, mūzikas un vietām, kur viņi satikās. Hipiji bija cilvēki, kurus vienoja brīvdomība, vēlme būt kopā ar domubiedriem un dzīvot citādi, nekā tolaik pieņēma sabiedrība. Līva Zolneroviča šo tēmu pētījusi vairāk nekā divdesmit gadus. Viņas grāmatā līdzās arhīvu materiāliem un fotogrāfijām īpaša vieta atvēlēta kustības dalībnieku atmiņām. Izdevuma pirmajā daļā autore izseko hipiju kustības attīstībai Latvijā, savukārt otrajā lasāmas intervijas ar cilvēkiem, kuri paši piedzīvoja šo laiku. Autorei bija svarīgi, lai lasītāji dzirdētu ne vien pētnieces secinājumus, bet arī pašu dalībnieku balsis un varētu iepazīt viņu pieredzi bez vienas gatavas interpretācijas. Sarunā iezīmējās, cik nozīmīga hipijiem bija mūzika. Rietumu mūziku varēja sadzirdēt arī padomju Latvijā, un tā iedvesmoja vietējos jauniešus. Vienlaikus iespējas radīt, ierakstīt un publiski izpildīt rokmūziku ierobežoja stingra kontrole. Tāpēc par daļu tā laika muzikālās dzīves šodien liecina vien atmiņas. Hipiju kopienai svarīgas bija arī satikšanās vietas. Līdzās tikšanās punktiem Rīgā īpašu vietu ieņēma Gaujas nometnes mežos starp Gaujas un Lilastes stacijām. Tur cilvēki varēja pulcēties, klausīties mūziku un satikt domubiedrus. Kustības saites neapstājās pie Latvijas robežas, tās veda uz Lietuvu, Igauniju, Baltkrieviju, Krieviju un Ukrainu. Ceļošana un savstarpējie kontakti palīdzēja uzturēt plašu neformālu tīklu. Tikšanās laikā izskanēja arī hipiju moto par trim darba vietām: Sardzīte, bāzīte, gāzīte. Šis atjautīgais teiciens atgādina par ikdienas pusi kustībā, kuru bieži saistām galvenokārt ar gariem matiem, mūziku un brīvdomību. Bija jāatrod veids, kā iztikt, pārvietoties un vienlaikus saglabāt sev svarīgo dzīvesveidu. Runājot par hipijiem, saruna nebeidzās tikai ar pagātni. Joprojām ir cilvēki, kuri, savā veidā, turpina hipiju dzīvesveidu. Tā ir kā attālināšanās no vispārpieņemtajiem sabiedrības kanoniem. Mūsdienās to, reizēm, var pamanīt pie cilvēkiem, kuri piekopj naturālo saimniekošanu, sūta bērnus alternatīvajās skolās, nodarbojas ar folkmūziku un citām radošām izpausmēm. Tas ļauj hipiju kustībā saskatīt ne vien sava laika jauniešu subkultūru, bet arī ilgstošu vēlmi pēc personiskas brīvības un citādas ikdienas. Paldies Līvai Zolnerovičai par saistošo sarunu un iespēju iepazīt Latvijas kultūrvēsturi caur cilvēku dzīvesstāstiem!
