Omīt, vai es esmu smuka? stāvot pie baznīcas, viņa jautā. Vecais cilvēks ilgi raugās savā lolojumā. Nē, Lienucīt, viņa lēni atdala katru vārdu. Tu neesi smuka. Tu esi skaista. Ļoti skaista. Es tev redzu cauri! Ko tu vēl nepateici? Lienīt Ome saminstinās. Ir tāds sakāmvārds Nedzimsti skaista, dzimsti laimīga! Lai nu Dieviņš tev palīdz. Lai laimītes arī pietiktu. Kādu dienu Lienes Itālijas mājā ierodas jauns puisis Džannī. Lienei liekas, ka laiks ir atkāpies. Liktenis viņas dzīvē atkal veicis kārtējo salto. Puisis ir viņas jaunības mīlestības dēls. Ne viņas dēls, bet tik neizsakāmi līdzīgs tēvam, ka Liene ir gatava ceļot līdzi Džannī un viņa draudzenei Anabellai Lī, lai vēlreiz satiktos ar savu jaunību. Vai viņi satiksies? Garajā pārbraucienā Liene ceļo arī cauri laikam, kas pilns ar izjūtām, notikumiem un cilvēkiem Latvijā. Lasītājam, sekojot Lienes gaitām, brīžiem liksies, ka atpazīst cilvēkus no inteliģences un radošās vides aprindām, kuri piedalās stāstā. Priekšstatiem pārāk ļauties nevajadzētu. Darbā ir daudzas reālajā dzīvē notikušas situācijas, bet tikpat daudz mākslinieciskas fantāzijas. Kā jau romānā.
Atpakaļ