Esmu dzimis gadu pirms vācu armijas kapitulācijas. Līdz ar to man bija privilēģija ar bērna acīm vērot raito un romantisma pilno lauku idilli vidēji lielā zemnieku saimniecībā. Tomēr 1949. gads atnesa to, ko pat savos ļaunākajos sapņos nebijām spējuši iedomāties. Viss tika atņemts, iznīcināts un izlaupīts. Piedzīvojām smagus fiziskus un morālus pazemojumus. Mūs, piecus bērnus, no bada nāves izglāba mammas izteikti spēcīgais mātes instinkts. Ar lielu attapību un drosmi, nepārtraukti riskējot nonākt cietumā, viņa darīja visu iespējamo, lai mēs nenomirtu badā, būtu apģērbti un varētu iet skolā, kaut arī bieži nācās ciest izsalkumu. Grāmatas otrā daļa veltīta mūsu stiprajiem cilvēkiem lauku viensētās - maniem kaimiņiem un daudziem citiem visā Latvijā. Tieši viņu dēļ es ticu un saprotu, ka Latvija dzīvos saules mūžu.
Atpakaļ