1945. gada 27. aprīlī stundu pēc pusnakts 15. latviešu SS divīzijas leģionāri pie Gīterglikas padevās amerikāņu karaspēkam. Viņi sasniedza Elbas upi uz dienvidiem no Berlīnes nedēļu pēc tam, kad bija atstājuši savas pozīcijas uz dienvidaustrumiem no pilsētas. Aizstāvēt Berlīni nozīmētu padoties drošai nāvei; dezertēt ārkārtīgi bīstami, un, lai izglābtos, viņiem nācās izvairīties gan no vācu patruļām, gan Sarkanās armijas tankiem. Tikai upe deva cerību palikt dzīviem. Astoņdesmit gadus vēlāk britu žurnālists un vēstures pētnieks Vinsents Hants, balstoties iepriekš nepublicētos pulka adjutanta, virsleitnanta Edvīna Bušmaņa dienasgrāmatas tekstos, seko leģionāru ceļam līdz upes krastiem cauri Brandenburgas saulespuķu laukiem un mazajiem lauku ciematiem. Karavīru aizraujošais stāsts tiek atklāts, padarot šo vēsturē balstīto ceļojumu par dzīvu stāstu, kurā atklājas drosme, apņēmība un vēlme dzīvot.
Atpakaļ