Vīrietis pastumj Džannī malā un nāk. Es nevis eju pa Dieva radīto zemi, bet lidoju! Tas ir viņš!Lorenco Lakopo, mans Lorenco. Pēkšņi vīrietis pusceļā apstājas, ilgi uz mani skatās un pagriežas, lai ietu prom. Arī uz to es biju gatava. Stāvu kā sālsstabs. Mazo sabiedrību apņēmis klusums. Lorenco pēdējos metrus līdz motociklam noskrien. Ne par matu lēnāk, kā toreiz, nodomāju. Motocikls tiek iedarbināts, apmetis nelielu līkumu, tas apstājas tieši man blakus. - Liā! Liā! Lorenco man sniedz roku. Nu jau esmu viņam aiz muguras, manas rokas aptvērušas tik pazīstamo vīrieša augumu kurā,neskatoties uz garajiem atšķirtības gadiem,pazīstu katru muskulīti. Tās, kas nevaldāmi rit man pār seju, droši vien, ka ir vēl nenožuvušās rīta rasas lāses. Vējš atkal uz visām pusēm mētā viņa garos kraukļa melnos matus, kuros nedaudz iebiris sudrabs. Mūsu priekšā ir ceļš.
https://dobele.biblioteka.lv/Alise/lv/book.aspx?id=61315&ident=1059261#copies
Atpakaļ