---

Labi, iestādīju. Nomainīju zemi balkona kastēs, domāju – stādīs petūnijas. Nekā – pašam bija jāstāda. Nu, domāju, vismaz zirņus un pupas… Kā tad, gaidi ar maisu! Sēž un raksta.
Un tad sāka man dot pa vienam stāstiņam lasīt. Skatās – gaida, ko teikšu…
Domāju – nu labi, izlasīšu. Un ielasījos. Vai, kā ielasījos!
Komunaļņiks! Šī burvīgā piespiedu tuvība. Smakas un skaņas, svētki un kautiņi, internacionālā mīla un starpnāciju naids… Kādas kaislības! Un tas viss – dažos apdzīvojamās platības kvadrātmetros…
Visi, kas to ir piedzīvojuši, atcerēsies.
Visiem, kas piedzima vēlāk, būs smieklīgi.
Un rakstnieces vīram arī būs vieglāk. Prasu – ko dari, raksti? Nē, saka, ravēju.
Vilis Daudziņš

 

https://dobele.biblioteka.lv/Alise/lv/book.aspx?id=73408&ident=1071349#copies