Dzeja man atgādina domas, kas nemitīgi plūsmo prātā, ieņem dažādus veidolus, padzīvojas un izplēn. Tās ir mainīgas, brīžam neizprotamas, bet arī labi pazīstamas. Gluži kā mākoņi debesīs. Dažas domas kā sauja melleņu kopā ar burtiem sabirst uz papīra lapas un ļauj, lai kāds tām līdzpārdzīvo. Vēlas tikt pamanītas. Ja nu kādam tās palīdz saprast sevi vai to lielo skaisto neko, pēc kā visi ilgojas? Domas un mellenes atstāj brīnišķīgu pēcgaršu. Par to ir šis dzejas krājums.
https://dobele.biblioteka.lv/Alise/lv/book.aspx?id=73784&ident=1071724#copies
Atpakaļ