Dokumentālajā
prozā "Rīgas mozaīkas" Dagnija Dreika attēlo vietas, kur viņa bijusi,
atgādina agrākos un tagadējos ielu nosaukumus, kas risinājušies laika
gaitā, to sekas un varbūtības, kādas vēl būtu iespējamas, ja viss
iegrozītos savādāk. Autore apraksta atmiņas un iespaidus par cilvēkiem,
kurus pazīst visi, tostarp slavenām personām, kas dzimušas Latvijas
laukos (rakstniekiem, izciliem kultūras darbiniekiem, publicistiem,
dzejniekiem - Raini un Aspaziju, Andreju Pumpuru un citiem), studējušas
ārzemēs un sarūpējušas nozīmīgu mantojumu, atceroties arī vēsturiskas
personas (Pēteri I, Martu - Katrīnu I, zviedru un poļu karaļus, kuri pie
mums pabijuši un atstājuši savas pēdas, kuras vairs neizdzēst), arī par
tādām, par kuru dzīvi un veikumiem (uzteicamiem vai peļamiem) daudz kas
nav plaši zināms.
Pagātne rakstniecei nekad nav tikai bijušas, tā saaug ar tagadni un
nākotni, veidojot neatdalāmu kopumu, kas sakņojas katrā no mums, vai mēs
to apjaušam vai ne.