Autore jaunajai grāmatai devusi apakšvirsrakstu "Pamodinātu atmiņu
balsis". Personiski, izjusti, emocionāli un arī humoristiski iekrāsoti
stāsti lasītāju pavada ceļā no Monikas Zīles agrās bērnības līdz pat
šodienai, ievijot stāstos mūžā sastaptos līdzcilvēkus.
"Es domāju par Laika upes manam krastam pieairētajiem cilvēkiem, daudz ko notikušu izdzīvoju vēlreiz no jauna un atkal nespēju sev piedot, ka, no Latgales mammu aizvedot, laukos pametām likteņa ziņā mūsmāju Ņuri. Tiesa, prombraucot nebija sasaucams un atnākušu solījās pieskatīt kaimiņiene, bet vienalga
Labi apzinos, izklausās liekulīgi asaroties par nevērību pret parastu runci, kad vajadzētu sākt ar atvainošanos līdzcilvēkiem. Bet kā ir, tā ir! Man patīk tās bezmiega stundas, kad satieku sevi pavisam citādu nekā dienas gaismā, un esmu gandarīta, ka nebiedē naksnīgo domu klēpī piedzimusī atziņa ziema vienmēr tuvu, no jebkuras puses skatoties. Tā ir."
https://dobele.biblioteka.lv/Alise/lv/book.aspx?id=65744&ident=1063688#copies
Atpakaļ