1949. gada 25. martā mūsu ģimeni vectēvu Pēteri, māti Veru, mazgadīgos bērnus Annu un Māru izsūtīja uz Sibīriju. Laikā, kad Latvija kļuva brīva, mūsu mamma bieži ierunājās par to, ka vajadzētu uzrakstīt par visu, ko pārdzīvojām toreiz 1949. gada 25. marta naktī, un par dzīvi turpmākajos gados, ko pavadījām Sibīrijā, arī Ļeņina un Staļina noziegumiem. Tāda bija mammas lielākā vēlēšanās, tāpēc mēs abas ar Māru nolēmām, ka ir jāvāc materiāli, jāapkopo atmiņas un tas viss jāpieraksta. Tikai žēl, ka mamma to nepiedzīvoja. Tekstu rakstīju es, balstoties arī uz māsas Māras stāstīto. Par laika posmu pēc 1955. gada, kad jau bijām atgriezušās Latvijā, vairāk rakstīju par notikumiem, kas saistīti ar mani un manu ģimeni, bet stāstam cauri vijās arī Māras klātbūtne, jo abas dzīvojām vienā Padomju Savienības laikā. Šīs atmiņas veltītas mūsu bērniem, bērnu bērniem un pārējiem tuvajiem cilvēkiem./Anna Žagariņa.
https://dobele.biblioteka.lv/Alise/lv/book.aspx?id=67013&ident=1064957#copies
Atpakaļ