“Tie vēji, kas klaiņoja un joprojām dziedāja dziesmas Vadakstes ozola kuplajos zaros, tie nepagurstot stāstīja cilvēku likteņus. Vēl joprojām ozols tos vija gredzenos, paglabājot stiprajā latviešu tautas liktenī. Gredzenos ievijot stāstus uz neizdzēšamu pastāvēšanu. Tikai tie vēji atkal pūta te no austrumiem, te rietumiem. Spēj tik ieklausīties! Ozols nopūtās, tas viņam tika ļauts. Vai tikai vienu reizi vien nopūties, savas zemes likteni vējā klausoties? Viņam raudāt tikai vienreiz gadā bija ļauts – rudeņos, sējot zīļu asaras. Vēji šalca un nebeidza, un nebeigs... kā jau turpat vairāk par pusgadsimtu šalkuši. Tā domāja Vadakstes ozols. Tikai tagad atkal tās vēja dziesmas sāka tā stiprāk skanēt. Sāka tā spēcīgāk... kā senāk, pirms gadiem... kā zalves, kā pērkona spērieni!” Ziedītes Kalnas romāna “Paaudžu ienaidā” varoņu dzīvesstāsti cauri gadsimtiem vijas, cieši saaužoties ar dzimtās Latvijas likteni. Cik daudz sāpēts un ciests, pakļaujoties pastāvošās varas likumiem... Un varas – tās mainās tik bieži, izmantojot nesaudzīgas metodes. Pāri latvju zemei brāžas revolūciju viesuļi, nežēlīgi plosās karu mašīnas. Aizrestotajos vagonos izsūta latviešu tautas dvēseli. Par ko? Vai par to, ka savu tēvuzemi mīl un kopj? Kur brīvība? Kur tēvutēvu zeme? Kur kailās dzīvības vērtība? Kara ložu plosīta, zem vilcienu riteņiem samalta, cilvēka dvēsele taisnības alkst. Acis vairs neraud. Kliedz sirds mēmā klusumā. Vara nedzird. Tai ir vienalga. Vējš ozolā uz debesīm ļaužu gara spēku nes. Sakost zobus. Paciest. Izturēt. Nākamām paaudzēm savu sīksto spītu un spēku atdot. Caur stipru ozolu saknēm. Cauri gadu desmitiem un simtiem no paaudzes paaudzē.

https://dobele.biblioteka.lv/Alise/lv/book.aspx?id=70823&ident=1068766#copies