Holivuda patiesībā ir noskaņa, garastāvoklis, mīts, nevis noteikta vieta. Visur, kur sapulcējas ļaudis, kas reprezentē un veido filmu, ir Holivuda. Tā ir sabiedrība, kurā neviens nekam netic un tomēr visi pārtiek no pasakām. Kur visi liekuļo un tomēr cer kļūt bagāti, pārdodot savu sirsnību. Holivudu visi nonicina, bet katrs tai vēlas piederēt. Holivudā neatzīst nekādus likumus un ierobežojumus un tomēr vērtē visas lietas ar visneiecietīgāko mērauklu naudu. Tā raksta Anšlavs Eglītis, daudzu izcilu romānu autors, kurš līdztekus radošajam darbam trimdas laikā Amerikā daudzus gadus strādāja par kino recenzentu. Taču Lielais Mēmais nav tikai, kā to pauž apakšraksts, filmu žurnālista piezīmes. Tā ir rakstnieka biogrāfija, uzlūkota caur sudraba ekrāna prizmu no pirmajiem Rīgas kinoteātriem 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs un zēnu blēņām, cenšoties iekļūt mēmo filmu seansos bez biļetes, caur trīsdesmito gadu žilbinošo kinodīvu laikmetu, līdz Baigā gada zvērībām un Latvijas okupācijai, bēgļu gaitām cauri sabombardētās Berlīnes izmisīgajai pirmskapitulācijas līksmei un mierīga švābu ciemata pavēnim, visbeidzot sasniedzot Holivudu, kas lasītāja acu priekšā atklājas ne kā sapņu fabrika, bet kā dzīvs, raibs, teju psihodēliski ņirbošs organisms. Eglītis apraksta leģendārus aktierus un režisorus, dalās ar trāpīgiem vērojumiem un agrāk nezināmām detaļām un sniedz plašus ieskatus dažādu valstu, tostarp Latvijas, kinoindustrijas vēsturē, īpaši akcentējot kino propagandas līkločus 20. gadsimta vēstures kūleņos. Šajās lappusēs dzīvo Kerijs Grānts un Alfrēds Hičkoks, Klints Īstvuds un Federiko Fellīni, Čārlijs Čaplins un Elizabete Teilore. Tomēr pašos pamatos Lielais Mēmais ir skaudri atklāts stāsts par Anšlavu Eglīti un viņa laiku.
Atpakaļ