Būdams vien sešus gadus vecs, Edvards sāk klaiņot tālu no mājām. Reibstot no ceriņu ziedu smaržām, garāžu atkritumos atrastajām acetona bundžām un sērkociņu dūmiem, dvēseles mieru viņš meklē mežu masīvos, pamestās ēkās un metāllūžņu izgāztuvēs, Edvards dzīvo pilnvērtīgā ģimenē, bet ne mamma, ne tētis, pat ne vecākais brālis nenojauš par viņa noslēpumiem. Gadiem ejot, mazo zēnu vajā aizvien uzmācīgākas, bērna prātam netveramas domas, kam seko milzīga vēlēšanās dedzināt, postīt un atriebties. Jautrās uzvedības un skaļo smieklu dēļ, viņš skolā tiek saukts par klases klaunu, bet vakaros plāno un pastrādā noziegumus, par kuriem cietumā mēdz nonākt pat pieaugušie. Draugus Edvards meklē rūpīgi, priekā kūst no meiteņu smiekliem un tic, ka Dievs ar Velnu ir cieši sabiedrotie. Cilvēkus dala tumšajos un gaišajos. Sasniedzot pusaudža vecumu, Edvards prāto, ka ir psihiski nevesels, tomēr pie ārsta iet baidās. Vai melu ēnā radītā paralēlā dzīve, kas tik daudzus gadus zēnu ir sargājusi, var izrādīties slazds, no kura izkļūt vairs nav iespējams?
Atpakaļ