"Gūtenmorgens par visām varītēm centās ierakstīties topošajā grāmatā, bet diemžēl te viņam vieta nebija paredzēta. Palicis aiz borta, vecais varonis jutās drusku aizvainots, tomēr nepadevās neskopojās ar kritiku, mudināja apsvērt viņa ieteikumus, bet dažbrīd burtiski diktēja priekšā, ko un kā rakstīt. Brīžiem Gūtenmorgena balss kaitināja, brīžiem palīdzēja, taču viņa pienesumu un daļu autorības noliegt nevarēja. To saprata arī Gūtenmorgens un nekavējoties uz grāmatas vāka iespraucās starp Māri un Bērziņu. "Beidzot mani izlaida no skapja!" priecīgi sauca Gūtenmorgens, juzdamies kā pilntiesīga grāmatas autora daļa. Realitātes dažkārt mēdz pārklāties, jo gan cilvēki ar miesu un asinīm, gan literārie tēli dzīvo vienā un tajā pašā valodas pasaulē" (Māris Bērziņš).
Atpakaļ