Mūsu mātes Lidijas Vanhanenas atmiņu ceļš sākās 1941.gada 14.jūnijā. Viņu kopā ar citiem, kurus padomju režīms uzskatīja par bīstamiem savai varai, no stacijas Tukums lopu vagonos aizveda līdz Krasnojarskai Krievijā. Beztiesīgos cilvēkus nodarbināja smagos lauku un meža darbos. Pēc gada spēcīgākos pa Jeņisejas upi aizveda līdz Ziemeļu ledus okeānam, lai nodarbinātu zivju zvejošanā un pārstrādē. Darbu vajadzēja veikt jebkādos laika apstākļos, tāpēc daudzi aizgāja bojā. Lidijai pēc 7 gadiem izdevās nokļūt Noriļskā, jo ģimenē bija piedzimis dēls. Piecpadsmit gadus nodzīvojusi izsūtījumā, pēc amnestijas viņa kopā ar ģimeni atgriezās Latvijā. Pateicībā dēls Vladimirs un meita Svetlana
https://dobele.biblioteka.lv/Alise/lv/book.aspx?id=71378&ident=1069320#copies
Atpakaļ