Bieži ir dzirdēts apgalvojums, ka cilvēks ir vientuļa sala. Un laikam tikpat bieži pilnīgi pretējs apgalvojums: cilvēks nav vientuļa sala. Cik lielā mērā šie izteikumi ir vai nav patiesi - šīs dilemmas noskaidrošanā ir iededzies populārais Liepājas rakstnieks Ēriks Kūlis, un viņa jaunākais īsprozas krājums "Lietpratēji vientuļo salu jomā" tam ir neapšaubāms apliecinājums. Rakstnieks licis lietā visu savu talanta arsenālu, taču visspēcīgāk viņa stāstos pirmām kārtām izpaužas ironija. Īstenības notikumi tālākā pagātnē un šodienā uztverami it kā plašs ūdens klajs, kurā rakstnieks liek kulties, peldēt, laivot saviem personāžiem, lai tie katrs varētu sasniegt savu salu. Grāmatas vākos satilpis vesels arhipelāgs stāstu, kurus apdzīvo vairāk vai mazāk vientuļi vīrieši ar savādiem vārdiem. Tie risina savas sastrēgušās problēmas, kā nu prot, vai arī ļaujas dzīves vilinošajai pašplūsmai - kas nu kuram šķiet pieņemamāks, vieglāks un saprotamāks.
Atpakaļ